Ir rudens, lietus grabinās logu rūtīs.
Un pīlādžkoks pilns sārtiem ogu ķekariem,
Es eju kā sapnī, zem krāsainām koku rindām,
Bet dārzā krīt āboli, atkal bez tevis...

Mēs varam celties debesīs un lidot, un varam arī ļoti zemu krist,
tos vārdus pasakot, ko nevar piedot, ar kuriem ļoti sāpīgi var sist.
un brīžam, neko ļaunu nedomājot, mēs spējam otru aizvainot un pelt,
un tad ar lielu pārliecību no darvas mucas gribam medu smelt.
jo tikai savu taisnību mēs redzam, tik savu sāpi, otra sāpi nē.
jo cita grēks ir vienmēr labāk redzams, un akmens, mestais otra dvēselē...
un tā mēs visu dzīvi ejam, pa ceļam draugus pametot, jo cita acī skabardziņu redzot, vara paša acī baļķi nemanīt.
tik vēlāk, tad , kad mūzš jau pāri pusei, mēs sāpīgi jau apjaušam,
ka vietā tur, kur mīlestība plauka, mēs redzam suņuburkšķi noziedam.

Nedomā.
Ja domā, tad nerunā.
Ja domā un runā, tad neraksti.
Ja domā, runā un raksti, neparaksties.
Ja domā, runā, raksti un paraksties, tad nebrīnies.