Sieviete vaicâ ârstam: - Dakter, sakiet, lûdzu, pie kâdas zvçru sugas es piederu? - Jûs esat cilvçks, cienîtâ kundze! Homo sapiens. - Nu kas es par cilvçku? Spriediet pats! No rîta pieceïos izspûrursi kâ AITA, uz darbu skrienu izsalkusi kâ ÐAKÂLIS, tramvaja durvîs ieíeros kâ MÇRKAÍIS, pa ceïam ar visiem rejos kâ SUNS, izkâpju no tramvaja kâ noplûkta VISTA, darbâ strâdâju kâ VÇRSIS, pârrodos mâjâs kâ nodzîts ÇZELIS, mâjâs uz visiem rçcu kâ TÎÌERIS un ðòâcu kâ ÈÛSKA. Pabaroju visus, nomazgâju traukus, nolieku bçrnus gulçt, atlaiþos pati. Nâk vîrs un nokomandç: - Pavirzies malâ! Izlaidusies pa visu gultu kâ GOVS! Nu kas es par cilvçku, dakter? Pacelsim glâzes par sievietçm, paðu brîniðíîgâko un daudzveidîgâko dabas brînumu! Sieviete vaicâ ârstam: - Dakter, sakiet, lûdzu, pie kâdas zvçru sugas es piederu? - Jûs esat cilvçks, cienîtâ kundze! Homo sapiens. - Nu kas es par cilvçku? Spriediet pats! No rîta pieceïos izspûrursi kâ AITA, uz darbu skrienu izsalkusi kâ ÐAKÂLIS, tramvaja durvîs ieíeros kâ MÇRKAÍIS, pa ceïam ar visiem rejos kâ SUNS, izkâpju no tramvaja kâ noplûkta VISTA, darbâ strâdâju kâ VÇRSIS, pârrodos mâjâs kâ nodzîts ÇZELIS, mâjâs uz visiem rçcu kâ TÎÌERIS un ðòâcu kâ ÈÛSKA. Pabaroju visus, nomazgâju traukus, nolieku bçrnus gulçt, atlaiþos pati. Nâk vîrs un nokomandç: - Pavirzies malâ! Izlaidusies pa visu gultu kâ GOVS! Nu kas es par cilvçku, dakter? Pacelsim glâzes par sievietçm, paðu brîniðíîgâko un daudzveidîgâko dabas brînumu!
Ir rudens, lietus grabinās logu rūtīs. Un pīlādžkoks pilns sārtiem ogu ķekariem, Es eju kā sapnī, zem krāsainām koku rindām, Bet dārzā krīt āboli, atkal bez tevis...
Mēs varam celties debesīs un lidot, un varam arī ļoti zemu krist, tos vārdus pasakot, ko nevar piedot, ar kuriem ļoti sāpīgi var sist. un brīžam, neko ļaunu nedomājot, mēs spējam otru aizvainot un pelt, un tad ar lielu pārliecību no darvas mucas gribam medu smelt. jo tikai savu taisnību mēs redzam, tik savu sāpi, otra sāpi nē. jo cita grēks ir vienmēr labāk redzams, un akmens, mestais otra dvēselē... un tā mēs visu dzīvi ejam, pa ceļam draugus pametot, jo cita acī skabardziņu redzot, vara paša acī baļķi nemanīt. tik vēlāk, tad , kad mūzš jau pāri pusei, mēs sāpīgi jau apjaušam, ka vietā tur, kur mīlestība plauka, mēs redzam suņuburkšķi noziedam.